Gars: kāpēc latvieši garu met

Latviešu pirtnieks nesaka „uzliet tvaiku”. Viņš saka: mest garu.

Vārdam gars mūsu valodā ir trīs nozīmes, kas reti satiekas vienā teikumā: tvaiks, cilvēka iekšējā būtība un mirušo dvēseles. Rudens mēnesi, kad senāk ēdināja aizgājušos, sauca par garu laiku. Sauna Academy žurnāla pirmais numurs iet šim vārdam līdzi: no viduslaiku hronikas līdz dainām.

1198. gads: upe pēc pirts

Pirmā pirts, kas pieminēta rakstos tagadējās Latvijas teritorijā, ir lībiešu pirts pie Daugavas. Indriķa hronikā aprakstīts, kā 1198. gada vasarā lībieši, iznākuši no savām ierastajām pirtīm, aplej sevi ar Daugavas ūdeni un saka, ka ar upes ūdeni noņem kristības ūdeni.

Hronists to pieraksta ar rūgtumu. Mums svarīgākie ir divi latīņu vārdi: balneis consuetis, „ierastajās pirtīs”. Pirts te nav notikums. Tā ir ikdiena, no kuras izaug notikums. Un secība ir tā pati, ko pirtnieki ievēro joprojām: karstums, tad upe.

Pirts te nav notikums. Tā ir ikdiena, no kuras izaug notikums.

Viens vārds, viena sajūta

Somu valodā pirts tvaiks ir löyly, igauņu valodā leil, lībiešu valodā läul. Somugru valodās šī vārda sakne nozīmē elpu, dzīvību un dvēseli. Baltu un somugru valodas nav radniecīgas, un tomēr abas valodu saimes pirts tvaiku nosauc ar dvēseles vārdu.

Tā nav kopīga etimoloģija. Tā ir kopīga pieredze. Kad uz akmeņiem uzmet ūdeni, pa telpu nāk karsts vilnis, kas atnāk, pieskaras un aiziet. Daudzas tautas to piedzīvojušas nevis kā fizikas parādību, bet kā kaut ko dzīvu.

Pirts debesīs

Dainās pirts ir tik nozīmīga, ka tai ir vieta arī debesīs. Dieva dēli kurina, Saules meitas per, Auseklis lej garu ar sudraba biķeri. Un bērns, kas šo pirti atrod, lūdz to, ko laba pirtniece prasītu arī šodien:

LD 33844Es tev lūdzu, auseklīti,
Lej gariņu pamazām,
Lai tā man neizkusa
Zelta slota peŗoties.

Dainas rāda, cik plaši pirts gāja cauri cilvēka mūžam: pirtī dzemdēja, pirtī pirmo reizi pēra bērnu, pirtī apstrādāja linus un kaltēja iesalu, un pirtī atvadījās.

Godi: pirts cilvēka mūžā un gadā

Numura otrajā pusē pirts iznāk no vēstures un ienāk dzīvē. Laimas pirts, kur sieviete dzemdē, un līgavas pirts pirms kāzām. Veļu laiks, kad pirti kurina aizgājušajiem. Deviņas pirtis Saules gada ritmā, katra ar savu nolūku un savām slotām, tā, kā tās apraksta Pirts skola „Lielzemenes”. Un septiņi mazi godi, kas der jebkurai pirtij: tie sākas ar vienu teikumu un beidzas ar paldies. Numuru noslēdz skola, kas šo garu nes tālāk.

Avoti: Henricus de Lettis, Heinrici Chronicon Lyvoniae II.8, XIX.3; Latviešu tautas dziesmas (Kopenhāgena, 1952–56); K. Mīlenbahs, J. Endzelīns, Latviešu valodas vārdnīca; I. Talve (1960); A. Bielenstein (1907).